Smalkais porcelāns

Es esmu kafijas trauku komplekts – tasīte, apakštasīte un šķīvis. Mani izgatavoja 1937. gadā Latvijā, ļoti smalkā un zināmā “M.S.Kuzņecovs” porcelāna, fajansa un māla izstrādājumu fabrikā jeb kā toreiz teica – Kuzņecova porcelānā.

Es ļoti labi atceros dzīvi pirms kara. Skaistu, pilnu mūzikas, dzejas un izsmalcinātu sarunu. Atceros kā gaisā virmoja kafijas smarža un skanēja porcelāns. Vai zināji, – ja mālu, laukšpatu un kvarca smiltis apdedzina augstos grādos, tas skan kā stikls?

Dzejniece Elza Ķezbere (1911–2011) jaunībā jūsmoja par visu skaisto – mūziku, grāmatām, porcelānu un sapņiem. Es biju viena no viņas sajūsmas objektiem, kas iedvesmoja un priecēja.

Ar grāmatu pasauli dzejniece iepazinās jau bērnībā. Viņa saprata, ka grāmatu pasaule ir tuvāka par īsto dzīvi, kura dzejniecei bija gara. Garā dzīve reizēm bija arī ļoti smaga. Kara laikā Elzas Ķezberes vīru izsūtīja un viņa pati nonāca cietumā. Kad viņa tika atbrīvota, tad dzīvoklis bija izlaupīts, tēva mājas izpostītas, pats tēvs slims un nevarīgs. Elza nebija radusi pie lauku darbiem, bet nu nācās sēt rudzus, nopļaut āboliņa lauku un novākt kartupeļus, lai ģimenei būtu, ko ēst. Karam turpinoties, Elza kopā ar meitiņām devās bēgļu gaitās uz Vāciju, dažus gadus viņa dzīvoja bēgļu nometnē Blombergā, bet tad nonāca Amerikā, kur aizvadīja savu dzīvi līdz 100 gadu vecumam.

Lai gan Elzas Ķezberes dzīve bija grūtību pilna, viņa spēja atrast, par ko priecāties.

Tagad es – skaistais kafijas trauku komplekts – varu rotāt un priecēt “Augsim muzejā!” namu un tā apmeklētājus, kā kādreiz es priecēju Elzu Ķezberi.