Opera “Uguns un nakts”

Vai zini, kas ir pirmā latviešu opera? Par šo titulu notika spraiga cīņa, un domas joprojām atšķiras – pirmā iestudētā opera ir Alfrēda Kalniņa “Baņuta” (pirmizrāde 1920. gadā), toties pirmā sakomponētā ir Jāņa Mediņa “Uguns un nakts” (pirmizrāde 1921. gadā). Šoreiz pastāstīšu tieši par to. 

Operas pamatā ir sensenais eposs par Lāčplēsi. Visticamāk, vārds Lāčplēsis tev nav svešs, bet kāds tieši ir šī varoņa stāsts?  

Teika par Lāčplēsi ir aizgūta no ļoti seniem stāstiem, kas cēlušies skandināvu tautās. Šo teiku eposa autors Andrejs Pumpurs balstīja arī uz vissenāk zināmo Latvijas un Igaunijas vēstures aprakstu – “Indriķa hroniku”. Librets operai “Uguns un nakts” (librets – tas ir teksts, ko izmanto operās) gūts no Raiņa lugas ar tādu pašu nosaukumu, kas balstīta uz Pumpura eposu “Lāčplēsis”. 

Opera “Uguns un nakts” vēsta par gaišo un tumšo spēku cīņu. No vienas puses ir gaišie tēli: Lāčplēsis, Laimdota un Spīdola, bet no otras – tumšie: Melnais bruņinieks, vācu iekarotāji, tautas nodevēji Kangars un Līkcepure.  

Patiesībā tam, kāpēc ir grūti izstāstīt operas sižetu, ir pavisam vienkāršs izskaidrojums – šie visi tēli ir jāuztver kā simboli kaut kam lielākam un nozīmīgākam. Ar savu stāstu Rainis ir vēlējies ne tikai pastāstīt par Lāčplēša piedzīvojumiem, bet arī parādīt, kā latviešu tauta ir veidojusies un cīnījusies par savu identitāti.  

Tāpat kā Lāčplēsis simbolizē latviešu tautas cīņu par neatkarību un brīvību, tā arī Spīdola jāuztver kā tautas garīgais spēks. Šo spēku ļoti labi var saklausīt Spīdolas ārijā no operas 1. cēliena. Seko līdzi muzeja krātuvē esošajam ierakstam, kurā Spīdolas lomu atveido slavenā soliste Žermēna Heine-Vāgnere: 

“Es esmu es, es pati nāku. 

Es pati aizeju, es nezinu, kurp, – 

Kurp tīk – 

Es spīdu pati iz savas gaismas, 

Es Spīdola, 

Uguns mans tēvs, 

Iz zemes iekšas mūžīgās liesmas, 

Visas dzīvības degošā dvēsle, – 

Nāc man līdz, kur skaistums kaist!” 

Vai tu zini vēl kādu piemēru, kur galvenie varoņi simbolizē kaut ko pavisam citu?