Melnbaltās skaņu spēles

Es esmu sintezators. Jā, kaut kas līdzīgs klavierēm, bet ar mani tu varētu pavadīt laiku daudz interesantāk. Man un maniem līdziniekiem ir dažādas podziņas, kuras skaņu var pārveidot līdz nepazīšanai. Es piederēju mūziķim un komponistam Jurim Kulakovam un tiku izgatavots pēc īpaša pasūtījuma 1983. gadā.

Mana klaviatūra ir ņemta no kāda cita Krievijā ražota sintezatora, taču pārējās detaļas nopirktas no dažādu rūpnīcu strādniekiem. Rau, ja kārtīgi aplūkosi pievienotās fotogrāfijas, varēsi ieraudzīt tādus uzrakstus kā “Pļaviņu HES”, “Rulete”, “WC” un citus! Katra podziņa un kloķītis skaņai piešķir citādāku efektu. Lai šos efektus atpazītu, mans īpašnieks Juris Kulakovs (1958–2024) pie šīm podziņām un kloķīšiem palūdza iegravēt dažādus, mūzikā tikai sev izprotamus uzrakstus, kuri palīdz raksturot skaņu efektus. Vienīgie visiem mūziķiem izprotamie uzraksti uz sintezatora ir “legato” un “stakato” (staccato), kas, no itāļu valodas pārtulkojot, nozīmē – saistoši, plūstoši un īsi, aprauti.

Sintezatoru spēlē daudzi mūziķi, piemēram, atmiņās par savu pirmo smalko sintezatoru dalījās Uldis Marhilevičs: tas esot maksājis apmēram sešus tūkstošus rubļu – toreiz par tādu naudu varēja nopirkt mašīnu “Žigulis”. Ar šo sintezatoru Uldis uzstājās grupā “Opus” blakus Zigmaram Liepiņam, kuram bija savs sintezators. Z. Liepiņa instruments ar saviem skaņu efektiem spēja labi imitēt klavieres, taču U. Marhileviča – stīgu instrumentus.

Kāda fantastiska koncerta sākumu bija paredzēts atklāt ar sarežģītu J. S. Baha prelūdiju. (Komponists Johans Sebastiāns Bahs dzīvojis pirms vairāk nekā 300 gadiem. Viņš sarakstījis ļoti daudz sarežģītus un tehniski izaicinošus skaņdarbus, šis bija viens no tiem.) Kaut kādu iemeslu sakritību dēļ abiem mūziķiem bija jādala viens nošu materiāls, tāpēc viņi izdomāja uz savu sintezatoru galiem uzstutēt koka dēli, uz kura nolika notis, lai tās atrastos starp viņiem abiem un abi varētu sāniski tās lasīt. Koncerts sākās, zālē satumsa, uz abiem mūziķiem tika pavērsti spoži prožektori. Uldis un Zigmars sāka spēlēt.

Šajā brīdī jāsaka, ka atšķirībā no klavierēm, kuras tiek izgatavotas no smagām koka detaļām, sintezatora pamatmateriāls bieži ir plastmasa un svars ievērojami mazāks. Sintezatorus parasti atbalsta uz statīviem. Aktīvas spēlēšanas laikā gan instruments, gan statīvs var kustēties un ļodzīties. Tas viss pieder pie lietas, izņemot, kad uz sintezatora balsta dēli ar pavisam svarīgu informāciju – notīm!

No sparīgās spēlēšanas dēlis ar notīm esot gāzies un ar lielu blīkšķi atdūries pret zemi! Spēlējot tik sarežģītu skaņdarbu, notis ir ārkārtīgi svarīgas. Par laimi, abi mūziķi bija tik talantīgi, ka, balstoties uz savu muzikālo izglītību un pieredzi, spēja skaņdarbu kopīgi noimprovizēt līdz beigām!

Pašlaik es, īpašais J. Kulakova sintezators, glabājos Latvijas Nacionālajā rakstniecības un mūzikas muzeja krājumā, bet jau drīzumā mani varēs apskatīt muzeja veidotajā ceļojošajā mūzikas instrumentu izstādē “Pieskāriens”, kas tiks atklāta Liepājā 2024. gada 16. novembrī. Es priecāšos tevi tur satikt!