Maskošanās

31. oktobrī pasaulē svin Halovīnu jeb Visu svēto dienu, kad bērni pārģērbjas par dažādiem tēliem un staigā no mājas uz māju teikdami: “Saldumus vai izjokosim!”. Lai gan Halovīnu svinēšana Latvijā ieviesusies no ārzemēm, tie, patiesībā, nav nemaz tik sveši svētki, jo arī senāk latviešiem bija līdzīgas tradīcijas.

Laiku no Miķeļiem (29. septembris) līdz Mārtiņiem (10. novembris) sauca par veļu laiku. Ļaudis ticēja, ka šajā laikā, atveroties vārtiem uz viņsauli, dzīvos apciemot nāk mirušie radi un draugi – veļi. Ar Mārtiņdienu, kad beidzās klusais veļu laiks, arī latviešu tradīcijās bija maskošanās gājieni, to nozīme bija nest svētību sētā, kurā tie iegriezās, līdz ar to, tos gaidīja katrā mājā. Gājēji tērpās dažādās maskās un gāja no mājas uz māju, lai aizbaidītu slikto un nestu svētību, skaļi trokšņodami, dancinot un iepriecinot mājiniekus. To sauca par maskošanos, ķekatām vai budēļiem. Maskošanās rituāli turpinājās līdz pat februārim, kad atsākās gada gaišais laiks. 

Arī rakstnieci Annu Brigaderi bērnībā apciemoja ķekatas. Izlasi šo fragmentu “Ķekatas nāk!” no grāmatas “Dievs. Daba. Darbs” un uzzini, kā tas bija!

Annelei nodreb sirds. Ķekatas! Kas tie tādi? Kādi viņi būs? Briesmīgi vai vēlīgi, baigi vai jautri? Vai nebūtu gudrāki kur nobēgt? Bet, ai, kā gribētos viņus redzēt! Un kur tad tu izbēgsi, ka jau klāt.

Ķekatas nāk no visām debess pusēm. Dārd jumti, dreb sienas. Gar logiem žvīkst rīkstes, drausmīgas balsis šaudās un klaigā. Dimd smagi soļi. Atsprāgst durvis. Nama tumsa pildās daždažādiem tēliem. Virmo, kustās, sačukstas, sprauslā. Un tad uz reiz, virpodami kā negaisi gāžas sievas, vai vīri, nejēdzīgiem ģīmjiem, atņirgtām, nekustīgām mutēm un dobām acīm. Kliedz un dzied pārvērstām balsīm: “Mēs nākam, mēs nākam, no tāļām zemem nākami” “Kur ir tās Jūsu zemes?” klaušina mājinieki ne mazāk kliegdami. “Aiz trejdeviņiem kalniem, aiz trejdeviņiem mežiem, aiz trejdeviņām jūrām” “Kādas ir Jūsu jūras?” “Dziļas kā baļļas un sāļas kā sālims”. “Kādi tie meži?”, “Biezi un  lieli kā susekļi”, “Kādi tie kalni?”, “Augsti kā gaiļa lakta”.

 Nu atkal mājinieki grib zināt kā izskatās Ķekatu zemē, ko tur ēd, ko tur dzer, kādus darbus tur izstrādā? Ķekatas atbild, ka viņu zemē ēdot siseņu spārnus, strebjot gaisa putru un tik esot tā darba, kā sist vēju. Vislielākā jautātaja ir vecā Aņus, kas sēd lāviņā pie durvīm. Neviens viņai nevar spēt atbildēt, bet viņa uz visiem jautājumiem atsit tā, ka Ķekatas grib plīst no smiekliem.

Kad pabeidz lasīt, aicinām tevi izveidot pašam savu masku, lai atzīmētu Halovīnu vai dotos ķekatās!

Darba lapas printēšanai meklē šeit.