Kur tinte?

Sveicināti! Esmu tintnīca un šobrīd glabājos Rakstniecības un mūzikas muzejā. Muzeja pierakstos var atrast, ka nāku no Kubeles skolas (tagad Kubalu skola – muzejs). Šajā skolā strādāja rakstnieks un skolotājs Ernests Dinsbergs (1816–1902), kurš izveidoja vienu no pirmajām tautskolām Kurzemē un aktīvi rakstījis gan dažādus prozas un dzejas, gan populārzinātniskos darbus un mācību grāmatas.

Tintnīca ir rakstāmgalda piederums, un tās mēdz būt dažādas formas un materiāla – stikla, koka, metāla. Tās mēdz būt vienkāršas vai greznas kā es – pamatne man ir no dzeltena metāla zoss spalvas formā ar diviem apaļas formas tintes trauciņu turētājiem. Man ir četras izliektas kājiņas un divi stikla tintes trauciņi ar metāla vāciņiem. Esmu izgatavota 1870. gadā, un mani rotā firmas zīme “Henneberg”.

Bet es esmu spalvaskāts ar spalvu un piederēju dzejniekam Jurim Kunnosam (1948–1999), es arī glabājos muzeja krātuvē.

Esmu no koka un krāsots zaļā krāsā, pašā galā man ir balta metāla detaļa spalvas iestiprināšanai. Pati spalva (uzgalis) ir no balta metāla. Visaktīvākais mans darbības laiks bija no 1980. gada līdz 1999. gadam, kad Juris mani lietoja, strādādams Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā.

Pirms daudziem gadiem tādu lodīšu pildspalvu nebija, bet rakstīšanai lietoja tinti – šķidrumu zilā vai melnā krāsā. Ar to varēja rakstīt uz papīra, izmantojot spalvaskātu – koka rokturīti ar metāla uzgali. Dažām tintnīcām mēdz būt speciāls spalvaskāta turētājs, kur var ielikt vai nolikt rakstāmo, lai tinte netīšām neizplūstu uz papīra. Apskatot fotogrāfijas, vari iztēloties, kā zaļais spalvaskāts izskatās novietots uz šīs tintnīcas metāla spalvas.

Mēs esam kā cimds ar roku, jo ko gan dod tinte, ja ar to nevar rakstīt, un ko dod spalvaskāts, ja nav tintes. Tintnīcā var atrast tinti un rakstāmo, tā ir mūsu mājvieta.

Foto: Dace Grāmatiņa