Kastītes?

Khe.. khe.. Tā. Ko tu saki? Kastītes? Nē, nē. Mēs esam penāļi! 

Mēs esam četri, un katram no mums ir savs stāsts un saimnieks. Tāpēc, ka esmu vecākais, runāšu es. Es starp mums esmu vienīgais koka penālis. Mani pārējie draugi izgatavoti no skārda vai metāla. Mani rotā skaisti koka grebumi un man ir atbīdāms koka vāciņš. Es piederēju rakstniekam un dainu tēvam Krišjānim Baronam, un esmu gandrīz 200 gadus vecs. 

Nākamais vecākais no mums ir penālis ar uzrakstu “Apollo”. Tā īpašnieks ir dzejnieks Rainis, un tas ir vairāk nekā 100 gadus vecs. 

Tad mums pievienojās sarkanais penālis ar kādas nenoskaidrotas mājas zīmējumu. Tas piederējis dramaturgam un režisoram Eduardam Smiļģim. Šo penāli īpašu padara tas, ka tam otrā pusē ir reizrēķina tabula, kā arī saglabātie krāsainie zīmuļi iekšā.

Jaunākais no mums ir penālis ar uzrakstu “MARS”. Tas piederējis rakstnieka Dzintara Soduma dzīvesbiedrenei – māksliniecei Skaidrītei Sodumai. Lai gan šis penālis ir jaunākais no mums, tas ir visvairāk nolietojies. Tas tāpēc, ka māksliniecei kalpojis daudzus gadus. Tajā pat saglabājies cirkulis!

Tādi nu mēs esam. Nekādas kastītes, bet cienījami penāļi! Tiesa, ka atšķiramies no tiem penāļiem, kurus redzi šodien. Mums nav ne kabatiņu, ne rāvējslēdzēja un mēs ļoti skaļi grabam, kad iekšā turam zīmuļus. Senāk pie auduma penāļiem bija grūti tikt. Kur nu vēl ar rāvējslēdzi! Toties mēs esam izturīgāki un ilgtspējīgāki nekā auduma penāļi. Mēs varam nokalpot ilgāk. Tagad mēs dzīvojam muzeja krātuvē un atpūšamies ērtās zīdpapīra gultās.

Kāds izskatās tavs penālis? Vai tas ir jauns vai vecs? Mēs iesākam labāk nepirkt jaunu penāli katru gadu un censties saglabāt savu esošo penāli pēc iespējas ilgāk, lai saudzētu vidi. 

Uz tikšanos! Lai izdevies jaunais mācību gads!