Es neesmu vienkāršs katls

Es nojaušu, ka, ieraugot mani, daudziem no jums gribas iesaukties – ai, tas jau tikai katls! Bet jūs jau zināt, ka priekšmeti, kas glabājas muzejā nav vienkārši priekšmeti, -katram līdzi nāk kāds stāsts. Par katlu jūsmājās arī noteikti varētu izstāstīt stāstu: kas visbiežāk tajā tiek vārīts, cik katlam gadu, kur tas glabājas, kurš to visbiežāk mazgā. Nu, lūk! Es neesmu vienkāršs katls. Otrā pasaules kara beigās bēgļu gaitās no Vidzemes līdz Ventspilij mani ir lietojušas dzejnieku Jāņa Medeņa un Kārļa Skalbes ģimenes. Kārli Skalbi jūs noteikti zināt kā populārās latviešu pasakas “Kaķīša dzirnavas” autoru.  Vēl noteikti jāpiemin, ka Skalbes vārdi “Tēvzemei un brīvībai” rotā Brīvības pieminekli Rīgā.

1944. gada 16. augustā no Vecpiebalgas “Saulrietu” mājām sākās Kārļa Skalbes ģimenes un arī mans bēgļu ceļš. Dzejnieks Jānis Medenis, atstājis savas degošās mājas Aiviekstē, mudināja Skalbes doties ceļā, līdzi paņemot tikai pašas nepieciešamākās lietas. Vairāk nekā mēnesi ģimene pavadīja ceļā līdz Rīgai, tālākais mērķis – Kurzeme, Ventspils. Ceļā līdz Ventspilij pagāja divi mēneši. Viņi nakšņoja pie paziņām, atsaucīgiem saimniekiem, mežos un pļavās. Tad sākās laivu gaidīšana, lai  Skalbju ģimene dotos uz Zviedriju, Gotlandi.

Savā ziņā es esmu katls – bēglis, katls – tik ļoti nepieciešams priekšmets, kuru ņem līdzi, lai dzīvotu! Jā, es lepojos, ka biju bēglis!