Dzīve kastē un ārpus tās

Dzīve kastē un ārpus tās

Zentas Ērgles rakstāmmašīna

RTMM 654978\1

hash
Piemiņas lietas
Pagrabs fons

Reiz Rakstniecības un mūzikas muzejā bija izstāde par rakstāmmašīnām. Dažām no tām rakstniece Laura Vinogradova toreiz radīja stāstus, un šādi viņa izstāstīja par mani:

“Man ir dzīve kastē un dzīve ārpus kastes. Bet es domāju, ka tā ir daudziem, ja pat ne visiem. Ik pa laikam būt kastē, netikt, kur vēlies, neredzēt, ko vēlies, nedzirdēt. Noteikti tā ir vairumam no mums.

Es pat teikšu tā – mums katram vajag brīdi kastē, mazliet prom no ārpuses, pabūt ar sevi, pabūt iekšpus. Un tad mums vajag brīžus ārpus kastes. Ar tiem man ir paveicies, ļoti paveicies!

Es esmu Zentas Ērgles rakstāmmašīna. Mēs visi dzīvojām kārtīgā mājā, kur grīdas tīras, plauktos glīti sarindotas grāmatas un pie sienām no ceļojumiem mājās pārvesti suvenīri. Vienmēr brīnījos, kā dzīvoklis, kurā tāds “ņigu ņegu” ar bērniem un mazbērniem, un viņa ir tik laba vecmāmiņa – kā dzīvoklis var būt tik kārtīgs? Un ja es būtu cilvēks, tad gribētu būt “ņigu -ņegu” mazbērniņš, bet es esmu liela un smaga rakstāmmašīna, uz kuras Zenta pati rakstīja vien retumis. Pārsvarā es rakstīju kopā ar viņas vīru, kurš vārdus no Zentas kārtīgajiem pierakstiem pārrakstīja mašīnrakstā. Labs vīrs, jo rakstīt ar mani nav viegli. Mehānismi ir stipri, tur vajag spēku, kāds ir vīriem.

Mīļie, cita dzīve tais pierakstos ir! Jā, es gribētu būt mazbērniņš un kopā ar trīs musketieriem pazīt Rīgu kā savu kabatu. Tāds mazbērniņš, kas dzīvo savu dzīvu, piedzīvo draudzību un mīlestību, kopā ar sētas bērniem pagalmā sit bumbu, līdz izsit kaimiņienei logu. Mīļie, cits visu dzīvi, esot ārpus kastes, nepiedzīvo tik daudz kā es! Aizveru acis, ļauju Zentas vīram strādāt un esmu tur, kur meklē kannas un iemīlas klases kaušļos!

Retu reizi rakstīja pati Zenta, tad es bakstījos un nemierīgi grozījos, trinos, jo man tā  gribējās viņai pateikt, parādīt un izstāstīt, cik ļoti esmu pateicīga par to, ka varu to visu piedzīvot. Tāds rakstāmmašīnas “ņigu ņegu”, bet Zenta nedusmojās, ka es tur trinos, jo viņa patiesi visas tās blēņas un bērnu noslēpumus mīl. Mīl to nemieru, to degsmi, mīl kļūdas un patiesības. Zenta ļauj.

Ak, mīļie! Kas tā bija par dzīvi kastē un ārpus kastes! Es dažreiz ilgojos pēc makšķeres, ar kuru Rīgas kanālā noķert zelta zivtiņu.  Es viņai daudz neko nelūgtu, lai tikai atrod kādu, kas mani reizēm izceļ no kastes un palasa priekšā Zentas grāmatas. Nu vismaz vienu, vismaz lapiņu, mazdrusciņ…”