Broņislavas pūdernīca

Broņislavas pūdernīca

RTMM 857141

hash
Piemiņas lietas
Priekšnams fons

Esmu PŪDERNĪCA, man ir plastmasas korpuss ar atveramu vāku un metāla maliņa. Vāku rotā kalts metāla rotājums ar dzintara actiņu vidū, iekšpusē – spogulis un gaišs auduma oderējums. Es tiku uzdāvināta dzejniecei Broņislavai Martuževai (1924–2012). Vai zini, kādam nolūkam mani izmanto? Ja nezināji, es tev pastāstīšu, ka es glabāju pūderi, kas ir viens no kosmētikas līdzekļiem, ko klāj uz sejas. Esmu nelielā izmērā, lai mani vienmēr varētu ielikt rokassomiņā un izmantot, kad nepieciešams.

Mana īpašniece bija stipra personība, kurai 2024. gada 8. aprīlī apritētu 100 gadi. Viņa dzimusi Latgalē, Bērzpils pagasta Slavītu sādžā, vēlāk ar ģimeni pārcēlās uz Vidzemi, bet saglabāja latgaliskās dzīves tradīcijas un ikdienā sarunājās tikai latgaliski. Dzejniece iesaistījās pēckara Nacionālās pretošanās kustībā, piecus gadus slēpās savās ģimenes mājās “Lazdiņās” zem grīdas brāļa ierīkotā bunkurā. Broņislavu ar māsu un brāli izsūtīja uz Sibīriju (pilsētu Bratsku) 1951. gadā, no kurienes viņi atgriezās 1956. gadā. Apcietinājuma vietā no nometnes biedrenes saņēma dāvanā mani – pūdernīcu.

Ilgu laiku dzejniece nedrīkstēja publicēties un viņas dzejoļi tika izdoti ar pseidonīmu. Neskatoties uz aizliegumu, iznākušas vairākas dzejoļu grāmatas. Broņislavai tuva bija arī folklora, un viņa sacerējusi melodijas gan saviem, gan citu autoru dzejoļiem.

1994. gadā viņa apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni.

Šeit vari noklausīties Broņislavas Martuževas dziesmu “Šķir, Dīveni, lelus karus”.

Foto: Dace Grāmatiņa