Aukstā zupa

Jūlijā, kad dienas kļūst karstākas, jārod arvien jauni veidi kā atvēsināties. Piedāvājam pagatavot ēdienu, kas ne tikai atvēsinās, bet arī piepildīs tavu ķermeni ar vitamīniem. 

Aukstā zupa ir tieši tas, ko vēstī tās nosaukums. Tā ir svaiga, skābena zupa rozā krāsā, kuru pasniedz aukstu un pagatavo bez vārīšanas. Neparasto krāsu tā iegūst no marinētajām bietēm, kas ir viena no aukstās zupas galvenajām sastāvdaļām. Īpaši gardu un veselīgu to padara pievienotie zaļumi – dilles, kas satur A un C vitamīnus, kā arī uzlabo gremošanas sistēmu.

Vai zināji, ka dilles garšo ne tikai cilvēkiem, bet arī rakstnieces Margitas Gūtmanes kaķim Minkānam? Izlasi fragmentu no M.Gūtmanes grāmatas “Minkāns” un gatavo kopā ar mums!

Vai jums garšo dilles?

Kā?

Nu tā – piegrieztas miltainiem tupeņiem vai salātiem, vai zupai? Garšo?

Minkāns gan neēd nedz tupeņus, nedz salātus, nedz zupu, bet uz dillēm viņš ir kārs. Kas viņam daļas, piemēram, gar sakņu dārzu. Viņa dēļ visās dobēs varētu stādīt tikai dilles, un tad viņš nogultos starp divām dobēm un vērotu, kā tās aug.

Dilles. Minkānam nav jaukāku smaržu pasaulē. Es gan vienmēr runāju pretī un apgalvoju, ka upenes tikpat labi smaržo un svaigi cepta maize, bet Minkānam tās ir dilles.

Vasaras ir Minkāna gadalaiks. Kad es gatavoju pusdienas, Minkāns, izslējis asti, man vienmēr maisās pa kājām. Tad viņš nostājas uz pakaļkājām – purns viņam tad tieši sniedzas līdz galda malai – un ar vienu ķepu mēģina aizķert dilles.

– Nedrīkst, – saku.

– Mau, – Minkāns atbild. Es saprotu ļoti labi, ka tas viņa valodā nozīmē: – Gan! – Un Minkāns zvejo tālāk. Viņš nozvejo no galda salātu lapu, četrus redīsus, gurķi.

– Minkān! – es draudu.

– Mau! – viņš draud pretī. Uz Minkānu draudi neiedarbojas.

– Kur vēl pasaulē redzēts tāds dulls diļļu runcis, ko? – rājos.

– Dille, – Minkāns, nespēdams nostāvēt mierīgi, cilā ķepas – dillīte, diļļuks, dillēns. – Viņš paskatās manī – vēl viņa nav galā! un tad turpina: – dillucīts, diļļucēns, dillatiņa, dillusninš dill – lill – lill – kā zvans skan Minkāna ausīs.

Un tad salāti ir gatavi, un Minkāns dabū trīs diļļu kātus. Viņš piemiedz acis un sāk tos košļāt. Pēc tam visās istabās mētājas sakošļāti, auksti, slapji kāta gabali. Kad es eju basām kājām un un neuzmanos, un tādam uzkāpju, es vienmēr sabīstos un palecos.

Bet toties vakarā, kad laiks gulēt iet, Minkāns man noguļas uz krūtīm un stāsta savu diļļu stāstu. Un, kad viņš pieguļas pavisam tuvu, es saožu, ka mans runcis smaržo pēc dillēm.

Vai jūs pazīstat kādu citu runci, kas smaržo pēc dillēm?

Un tad es pievienojos Minkāna apgalvojumam, un pirms aizmigšanas mēs domājam abi:

– Nav vairs skaistākas smaržas visā pasaulē.

Foto: Elīna Kursīte, Laura Liepiņa